Šķiet, ka atdalīt šo tandēmu būtu klaji nekaunīgi – Eihe un Burāne jau kādu laiku krietni strādā kopā ne tikai pie bērnu, bet arī pieaugušo teātra. Vien pieminēt var ne tik senu pagātni un izrādi Ģertrūdes ielas teātrī “Vasaras sala”, arī ne tik tālu nākotni un starptautisko bērnu teātra festivālu “NoMadI” Liepājā. Un tagad – šī, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” humora stilā ieturētā izrāde “Kāzas”, kurā darbību rada un notur (vārda vistiešākajās un pārnestākajās nozīmēs) seši Latvijas Leļļu teātra aktieri, izrādē saukti īstajos vārdos – Miķelis (Žideļūns), Evita (Klimavičiusa), Baiba (Geķe), Dana (Lāce), Edgars (Kaufelds) un Valdis (Vanags). Visi, izņemot Evitu un vēl pāris tēlus, kā arī pašu līgavaini Jāni, ir ieradušies uz šiem vedību svētkiem, lai tos organizētu vai piedalītos viesu izklaidēšanā un priekšnesumos. Stāsts rotē ap, šķiet, paša galvenā tēla, žongliera un klauna, Leļļu teātra aktiera Miķeļa vēlmi doties meklēt laimi uz Londonu. Plus vēl viņā iemīlējusies ir dejotāja Baiba, kurā turklāt iemīlējies ne pārāk labais dejotājs Edgars. Plus vēl kāzu teicējam Valdim jau trīs gadus ir attiecību grūtības ar kolēģi Danu tādēļ, ka viņa viņu pastāvīgi atraida, sakot “nē” vārdu, un, protams, katrs šajā lugā iesaistītais “ļoti” nopietni domā par bērniem (vismaz par diviem, kā jau kārtīgam latvietim pienākas).
Strukturā “Kāzas” ir tradicionāls darbs radītāju duetam, gan kopā ņemot gan atsevišķi. Ja pirmā stundu garā izrādes daļa par to neliecina, ja nu retumis, klausoties vai redzot ironijā attēloto latvieša parasto dvēseli, tad otrajā kāda īpaša aina jau nedaudz vairāk atgādina filmu “Pēdējais Lāčplēsis”. (kurā Eihe pats spēlē titullomu). Kā arī nedzīvu priekšmetu vitalizētās apspēles un vēl kāda interesanta statiskā gaismas instalācija uzvēdī “Vasaras salas” konceptu. Ja godīgi, Eihe un Burāne, kā arī izrādes māksliniece Kristīne Vītola ir krietni pacentušies, lai no vienas parastas izrādes apvienotu klasisko teātri un Umka.lv cienīgu leļļmantiņu apspēli kopā ar Japānas cienīgu neredzamo “melno cilvēciņu” priekšmetu šovu ar kāzu kleitu un kurpēm u.c. atdzīvinātiem priekšmetiem. Tā kā skatuve ir maza, tad jādomā par citām iespējām ilustrēt visu, ko vēlamies. Vai arī, kā “Kāzās” jau izdarīts, censties tikt vaļā no skatuves karkasa un izmēģināt, piemēram, skriešanās sacīkstes aizkulišu koridoros un skatītāju zonas gaiteņos, meklējot pazudušās un izdziestošās mīlestības.
Un neiztrūkst arī aktuālu tēmu. Mirkļu, kad personiskās problēmas un vīzijas par nestabilitāti dzīvē ietekmē mīlestības iespējamību un vēlmi krist tās apskāvienos. Jo luga jau nav par tūkstoš deviņi simti deviņdesmit trešo vai arī par “treknajiem gadiem”. Tā ir par šo mirkli, šīm problēmām, kas virmo apkārt un varbūt arī par to, kā mēs citiem rādām izdomātu un ekranizētu šovu, kurā viss ir spīdoši, bet sabiedrības aizkulisēs darām šo darbu tikai izmisuma un naudas dēļ. Tāpat kā “Kāzās”. Jo nez vai divi Sergeji svētku viesu sastāvā nojauš šo kāzu priekšnesumu un klaunādes izlikšanos un tās dalībnieku patiesos un nogurušos bezizejas vaibstus.
Taču tā jau nebūtu luga par kāzām, ja tajās nevaldītu peripētijas un ļodzīga pārliecība. Par to, vai es mīlu to, ko precu, un vai es precu tāpēc, ka mīlu. Un vai tikai, ka sabiedrība spiež, vai arī kāds gausīgāks kungs, kurš izrādās gudrāks, uzņēmīgāks un raksturā stingrāks “lauku vecis” kā pats līgavainis. Pie reizes arī, kā jau īstam “lauku vecim” pienākas, pamācot Jāni, kas tieši jādara, lai dzīvotu pēc latvieša standartiem samērītā laulības dzīvē. Un, lai viss būtu pārsātināts līdz galam, katrā etīdē kā Kubrika “Mehāniskajā Apelsīnā” šīs tradīcijas it kā brutāli un varmācīgi ar dziesmu saturu mēģina izeborēt Duets “Sandra”. It kā jau naglai uz galvas, bet tik spēcīgi, ka pēc izrādes no šī “Vēnā neduram”, “Vīriņš mans labais” un “Riteņbraucējs” kokteiļa sāp ne tikai tā. Taču, ja vaicātu, ko gan citu ielikt vietā, šķiet, atbilde nesekotu, jo kas tad tie bez laukiem bez Dueta “Sandra”. Nu nekādi.
Foto (s)perts no Easyget.lv; Anrijs Požarskis
0 kumentāri:
Ierakstīt komentāru