trešdiena, 2014. gada 22. janvāris

ENOUGH.

Šis blogs jau sen ir sevi izsmēlis.

-

trešdiena, 2014. gada 15. janvāris

Pārdomas par elektronisko mediju ietekmi uz cilvēku mūsdienu sabiedrībā



Pēc Romas Impērijas sabrukšanas līdz renesansei cilvēks Eiropā tika uzskatīts kā būtne, kurā mīt kaut kas starp dzīvnieku un Dievu, nenoliedzot tā līdzību ar Ādamu, tātad, dievišķajam, bet norādot morāles pagrimumu. Šī apgalvojuma pamatā bija pieņēmumi, ka dzīvnieciska būtne nespēj kontrolēt savas iekāres un kaisles, bieži nedzīvo mājokļos vai tai trūkst runas iemaņu.1 Turpinot tiek izskaidrots dzīvnieciskas būtnes kopraksturojums – apspiestas iekāres un nemiers, cilvēks, kas atrauts no sociālas kontroles, ar racionālas kontroles trūkumu.2

-

pirmdiena, 2014. gada 13. janvāris

100 (+100) musical joys of 2013!

Mūzikas uz šīs pasaules tieši tāpat kā iedzīvotāju reizēm kļūst par daudz. Lielākā problēma jau nav klausīšanās – lielākā bēda ir noklausītā izvērtēšana, kad tik ļoti gribas piedod kādam savam ilggadējam elkam, kad mūzika kļūst vienlīdzīgāka, pat vienādāka ar vairākiem citiem desmitiem izpildītāju, un grūti atlasīt subjektīvi un reizē objektīvi labāko no šī visa dilemmu un izvēļu loka. Tāpēc šogad jo vairāk paļaujos uz pārsteiguma, jaukuma, maģijas, varbūt niknuma sajūtu pakāpi, kas mani pārņem, izdzirdot albumu pirmās pāris reizes (ja vispār tas pie manis ir nonācis), lai noskaidrotu, kas man patiesi no mūzikas pasaules 2013.gadā ir palicis dvēselītē.
Saistītie raksti: 


-

trešdiena, 2014. gada 8. janvāris

2013.gada ekrāntapetes

Pērnajā gadā man bija tas gods/laime/nelaime strādāt ar vismaz trīs portatīvajiem personīgajiem datoriem, un uz mirkli pat likās, ka nespēšu atcerēties visas ekrāntapetes, kas kaut kādā mērā raksturoja manas pagājušās 365 dienas un darbu tajās. Savā ziņā ekrāntapete šogad ir kļuvusi par manu radošo aktivitāšu spoguli, lietas, ko esmu pasācis, nonākušas arī uz desktopa, un man vēl aizvien nav ne jausmas, vai tās ir visas bildes, ko šogad esmu lietojis. Bet - tradīcijas jāturpina, tad nu Laimīgu Jauno gadu un, lūdzu!

saistītie raksti: 2012.gada ekrāntapetes
-

pirmdiena, 2013. gada 2. decembris

Latvietis ir apjucis, un tas ir labi. Pārdomas par tēvzemes radošumu.

Priekšvārdi: šim tekstam bija jātop publicētam novembra vidū, reizē ar valstiskām sajūtām, pārdomām par zemi, nāciju, tautu, nākotni. Tomēr, pagātne iegrozījās tā, ka mēs visi šobrīd vēl aizvien jūtam šo sāpīgo griezienu, un būtu tikai un vienīgi nepamatoti, neētiski un arī neveiksmīgi izteikt savas domas pieminētajā laika posmā. Labs nāk ar gaidīšanu – teksts beidzot tiek atklāts jūsu vērīgajai acij.

Apskatot reiz jūnijā Galerijā “Centrs” izliktos latviešu tautu tērpus, nācās secināt, ka nekas radikāls laika posmā no 16.gs. līdz 19.gs. nav īpaši mainījies. Detaļas bija līdzīgas, līnijas un formas saglabātas teju tās pašas. Taču, atskatoties atpakaļ vēsturē, tie ir arī laiki, kas pāri šai teritorijai bija gājuši ne tikai krustneši, bet to turpināja zviedri, poļi, Krievijas impērija. Iebrauca vecticībnieki, ebreji, notika dzimtbūšana, monopola ticība katolicisms tika mainīts uz luterānismu, ko pēcāk uz teju visu 18. gadsimtu aizliedza zviedru Vidzemē, risinājās raganu prāvas, mēris, un tā var turpināt. Tas nozīmē, ka laika gaitā latvietim bijis jāpakļaujas gan sabiedrības, gan varas, gan identitātes maiņām, jātaupās un jācieš, jāmainās un jāpielāgojas, lai izdzīvotu. Tas nozīmē, ka mainīties vajadzētu arī paražām, tātad, arī tērpam, kas tad ir pirmais, ar ko pretimnācējs par sevi liecina. Kāpēc tas nav noticis?
-

trešdiena, 2013. gada 20. novembris

Nepiespiests komentārs par izrādi “Ekonomikas teorija nejēgām”.


Pēc Amunda Sjēlie Svēna (Amund Sjølie Sveen) referētā es, nebaidos šī vārda, esmu kapitālisma izdzimtenis. Viss, ko daru un ko pelnu, ir mūzika un runāšana vienā laidā, un ikdienā bieži izvēlos mīlēšanos, nevis darbu, darbu, darbu. Pie reizes – man nav iPhone, es nepatērēju gaļu, un nevienam, pat ne bankai, neesmu bijis parādā ne fiziski, ne ar karti (ja tā padomā, atceros pāris čaļus, kas ir parādā man, bet tas jau cits stāsts).

-

otrdiena, 2013. gada 19. novembris

Eksperimentālais skaņu projekts no Latvijas - VADi izdod debijas mini albumu “N o F e a r EP”.


15.novembrī pēc pusotra gada aktīvas darbības Liepājas/Rīgas eksperimentālās, ambient un lo-fi mūzikas projekts VADi izdod pirmo digitālo bandcamp ierakstu ar četrām dziesmām.

Psihoakustiskais projekts VADi (saīsinājums no “Vocals Are Dead technological”; arī WiRES) ir Mārtiņa Eņģeļa solo projekts, kas aizsācies 2012.gada pavasarī kā audiovizuāls organisms no četriem Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmas studentiem, tomēr ātri pārvēršoties par viena cilvēka eksperimentu.
-

piektdiena, 2013. gada 14. jūnijs

Nepiespiests komentārs par Dirty Deal Teatro izrādi “Labākais cilvēks Tahkurannā”.


Pēdējās divas Andra Kalnozola dramaturģijas un savā ziņā arī režijas Dirty Deal Teatro izrādēs - “Laika Jautājums” (kopā ar UMKA.LV) un “Labākais cilvēks Tahkurannā” -, ir salīdzināmas ar pēdējā pieminēto ierīci – kakapults. Kamēr vienā tās pusē Radītājs atstāj savus sagremotos, apstrādātos, izmaltos un izsūktos ķermeņa izejas pārpalikumus (kas no otras puses ir labs mēslojums), tikmēr otrā pusē tas pats Radītājs uzmet visu sevi, lai atbrīvotos no iepriekš minētajiem pārpalikumiem diezgan primitīvā, bet ērtā veidā – pāri sētai kaimiņa dārziņā. Ja jautājums ir, kur atrodas kas, tad nav šaubu - “Labākais cilvēks Tahkurannā” noteikti ir iespaidīgā, tiešā un nesaudzīgā Radītāja pusē.
-

trešdiena, 2013. gada 6. marts

Ilgais ceļš kāpās (krāsās). Polihromā fotogrāfija pirms “Instagram” un 1935.gada.


2012.gada aprīlī “jauko attēlu” serviss “Instagram” paziņoja par vairāk kā 100 miljoniem lietotāju, kas no saviem viedtālruņiem interneta vidē augšupielādēja digitāli uzlabotus kvadrātformas uzņēmumus (līdzīgi kā ar 120mm fotofilmu vai Polaroid kasetēm). Divus gadus atpakaļ varēja vien paredzēt, cik ļoti tas izmainīs foto uzņemšanas kvantumus un cik ļoti tas iegriezīs tobrīd vēl populārajai kustībai lomogrāfijai, kas līdzīga rakstura analogos uzņēmumus (uz fotofilmas) panāk ar retro vai vidējas kvalitātes plastmasas fotokamerām. Kas kopīgs šiem abiem (lai iet trīs, pieskaitot arī atjaunotā Polaroid vilni) attēlu iegūšanas paņēmieniem? Droši vien jau krāsas un kičs. Bet cik daudz cilvēku zina, ka jau simts gadus atpakaļ šādas fotogrāfijas tika uzņemtas kā standarts?

-