Ar eseju pa seju. Nepiespiests komentārs par žanru.

Dzejnieks Ezra Pounds (Ezra Pound) reiz teicis, ka “katram vārdam vajadzētu būt uzlādētam ar nozīmi”. Kāds cits rakstnieks sacījis, ka “jāraksta tā, lai katrs no vārdiem sāp”. Nav pārliecības, ka to pašu viņi būtu domājuši par eseju, tomēr citātos ir liela daļa taisnības. Pasaule ir fakti, nenovēršami fakti, un tie mēdz dzelt. Tikai tai informācijai, kas iededzina savas pēdas mūsu atmiņās vai ar ļaunu vai labu, ar prieku vai bēdām, ir lielāka iespēja palikt mūsu lietošanā. Esejā nav vietas vidusmēra informācijai. Esejā nav vietas neitrālam patosam. Eseja ir izglītības jaunais vilnis.

-

Eksperimentālā skaidrojošā vārdnīca III

Viņš ir pilns riekstiņu, seimušku, kalmāru, šašlika, bamšļu, balonu, torpēdu un dziļbumbu. Viņam ir četras krūtis, nomācoši cirkšņi, un viņa abiem zodiem arī garšo alus. Ja viņš sauļojas, no satelīta izskatās, ka Zemei ir neglīta pumpa. Cik labi, ka viņš sauļojas diezgan reti.

-

Pirotehnika tautai. Pērkons uzstājas "Palladium".

Arvien mazāk paliek to koncertu, kuros uzstājas harismātiskas personības, turpretī arvien vairāk priekšnesumu kļūst par sintētisku, spulgojošu šovu, kas mūziku nobīda otrajā plānā un balansē uz cirka un avangarda asmens.

"Pērkons" vēl aizvien turpina nest nacionālo pašapziņu un aizvien skan kā no astoņdesmitajiem, kad roks turēja tautu pie cerības. Laiki mainās, Raimondam Bartaševičam aug bārda, bet dimanti nezaudē vērtību. 1.maija koncertā kā aizmirsta nostaļģija atgriežas arī petardes, kokaini sprādzieni un dzirksteļojošas raķetes, kas tik ļoti raksturīgas "Pērkona" pirmsākumos.

-

Piejūras klimats. Vēstule no Liepājas.

Liepāja ir pirmā pilsēta, kas ienāk prātā, izlasot Albēra Kamī citātu darbā “Mēris”: “Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, viss notiek vienlaikus – reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus...”

Arī Liepājā ļaudis pēc darba pastaigājas pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem, ir uzticīgi baznīcai un ap pusastoņiem vakarā pulcējas ēdnīcās un restorānos, lai pēcāk pazustu aiz aizvilktiem māju aizkariem. Tikmēr impulsīvie jaunieši gaida pusnakti, lai dotos uz vienīgo, puslīdz normālo izklaides vietu kanāla malā un mērītu rokas atvēziena spēku cigarešu dūmos.

Un jā, Liepājas Universitātē ir arī lieliska studiju programma “Jauno mediju māksla”, kas līdz ar jūru naktī un kāpu mežu šo ierasto pilsētas ikdienu glābj.

-

Lekcijas par kailumu. Cilvēks šinelī @ Dirty Deal Teatro.

Dirty Deal Teatro un Nacionālā teātra kopprojekta “Tests” izrāde “Cilvēks šinelī” ir vēl kāda, Jurija Djakonova pilnīga interpretācija par izmantoto literatūras motīvu. Jau iepriekš, līdz nepazīšanai izmainījis Harolda Pintera lugu “The Lover”, šoreiz viņš ķeras klāt vienam no Krievijas Impērijas zelta talantiem, precīzāk, Nikolajam Gogolim. Gādīgi, ar ķirurga precizitāti, atstādams vien muguras smadzenes, jo caur kauliem un miesu cilvēka būtību un patiesību redzēt tomēr pagrūti.

-

Eksperimentālā skaidrojošā vārdnīca II

Viņš visu tur savos grožos.

Viņš neklausās citos, jo zina labāk. Viņš ienāk telpā un iejaucas. Ja lietas nav pietiekami skaidras, viņa vārds izsauc tīrību. Viņš ir pilsoņu pilsonis, jo visam jābūt kā no grāmatas.

Ja būs jādodas karā, viņš dosies. Ja jāpakar nodevīgs draugs, pakārs. Ja jānosit čūska, jāiestāda koks, jāuzceļ māja un jālolo dēls, nav divu domu – sitīs, stādīs, cels un lolos. Jo viņš tic likumam, tradīcijai un tikumam, jo viņa vārds ir likums, tradīcija un tikums.

-

Eksperimentālā skaidrojošā vārdnīca I

Viņa ir liela kā garāža. Viņa sten un elso, kad iekāpj sabiedriskajā transportā, viņa nemāk aizvērt muti gan nomodā, gan miegā. Viņa vienmēr nēsā pusmēteli, kas piekarst un paliek smags un glums kā olis, kas krītot nenoberž rokas, bet atstāj neglītu trulumu. Un sasisties sanāk visiem, jo viņai ir pārāk liela privātā telpa. Garāža ir tikai peles pīkstiens.

-

Realitāte ir kamerā. Intervija ar Juri Poškus.

Kad Jurim Poškus jāatbild, ko viņš domā par sevi, skan atbilde "Zivs nezina, kas ir ūdens". Tomēr viņš apzinās, ka šogad filma "Kolka Cool" festivālā "Lielais Kristaps" izvirzīta teju visās lielākajās un profesionālajās nominācijās – labākā pilnmetrāžas filma, labākais scenārijs, labākais spēlfilmas režisors un labākais montāžas režisors (kopā ar Lieni Bāliņu), un vēl sešās citās, kas saistītas ar "Kolka Cool".

Runājot par savu filmu, Juris Poškus to vienmēr dēvē personas vietniekvārdā – viņa. Priecājas, ka ir tāda lieta kā "flip" - HD miniformāta digitālā kamera, ko var iegādāties par nepieklājīgi zemu cenu un tic, ka cilvēks, skatoties spogulī, izliekas.

-

Dabūsi pa olām

Kādu laiku atpakaļ dzīvoju uz ielas P, daudzdzīvokļu nama pēdējā stāvā D, kamēr visus zemākos bija ieņēmusi, šķiet, puse pilsētas pensionāru. Tāpēc, kad pulkstenis sita deviņi vakarā, visas durvis tika aizšautas ar krampjiem, baļķiem un bultām, kamēr pēdējie pēdu nospiedumi pagalmā izgaisa jau ap astoņiem un parādījās vien ap deviņiem no rīta.

Bija ziemas vidus. Jau nokritis ne pirmais sniega decimetrs, bet mani vēl aizvien mocīja gadalaiku maiņas bezmiegs. Lielie siltuma rēķini, Melanholiskais sniega svars, mācas virsū atmiņas par sievietēm, jāja vientulības lietuvēns un ziemīgas domas par pasaules transcendentitāti un citiem grūti izrunājamiem vārdiem.

-